Īsi pirms Lieldienām saņēmu mazo kluso atpūtas brīdi, jeb 2013. gada aprīļa mēneša „CopesLietas" žurnālu. Ātri pārlapojot žurnālu atdūros pret rakstu „Pavasara ētika un tauvas josla", izlasot rakstu, man radās iespaids, ka ir notikušas izmaiņas likumdošanā saistībā ar makšķernieku tiesībām izmantot tauvas joslu, bet tādu izmaiņu nav. Rakstu izlasīju vēl divas reizes, jo nevarēju saprast, kāds sakars ar rakstā minēto „tālāk pasūtīto kompleksaino zemes privātīpašnieku" un „makšķernieku pienākumu prasīt atļauju makšķerēt tauvas joslā„ ,līdz paskatījos, kas ir šī raksta „Pavasara ētika un tauvas josla" autors un raksts kļuva loģisks un pašsaprotams. Protams „CopesLietas" nevar pretendēt uz „Jurista vārda" līmeni, bet gluži muļķības saistībā ar juridiskiem jautājumiem it kā nevajadzētu drukāt.

Tauvas joslai Latvijā ir sena vēsture, un tā jau bija noteikta pirms Civillikuma pieņemšanas 1929. gadā, lai varētu netraucēti kuģot, laivot un pludināt kokus, turklāt tauvas joslas uzturēšana, bija pašu īpašnieku ziņā un sodi par šo pārkāpumu bija būtiski - gandrīz līdz vidējās gada darba algas apjoma. Padomju laikos tauvas joslas nebija, bet bija noteikti stingri piekrastes apbūves kritēriji.

Lai makšķernieki varētu izprast savas tiesības, tauvas josla jāaplūko kopā ar aizsargjoslām, kā arī ar makšķernieku un zemes īpašnieku pienākumiem, ko šīs joslas nosaka to lietotājiem. Ir būtiska atšķirība aizsargjoslās starp Jūras piekrasti un iekšējiem ūdeņiem, tādēļ tās jāaplūko atsevišķi.

Jūras un Baltijas līča piekrastē tauvas joslas platums ir 20 metri no vietas, kuru sasniedz jūras augstākās bangas. Vēl ar makšķernieku interesēm saistās divas aizsargjoslas:

• jūras aizsargjosla, kas aptver pludmali un zemūdens šelfa daļu līdz 10 metru dziļumam jeb vienkārši - pludmale un šis jēdziens attiecas tikai uz jūras krastu. Jūras piekraste (pludmale) pieder valstij līdz tai vietai, kuru sasniedz jūras augstākās bangas.
• krasta kāpu aizsargjosla, kas parasti ir 300 metru plata, apdzīvotās vietā parasti ir ap 150 metru plata un sākas tur, kur sākas dabiskā sauszemes veģetācija, vai stāvkrasta gadījumā joslu nosaka no pamatkrasta augšējās krants. Šīs joslas mērķis ir aizsargāt sauszemes veģetāciju, tādēļ kāpu aizsargjoslā aizliegts ar mehāniskajiem transportlīdzekļiem (izņemot apsaimniekošanu vai uzraudzību) pārvietoties ārpus autoceļiem, respektīvi, nekādā gadījumā nedrīkst nobraukāt (arī stāvot un apstājoties) zālīti šajā joslā.

Diezgan būtiski ir saprast, kur sākas un beidzas tauvas josla, jo katrā vietā var būt savādāki nosacījumi tauvas joslas izveide. Tāpat likums nosaka, ka pludmalē un tauvas joslā aizliegts norobežot ar žogiem pieeju jūrai, līdz ar to katrs makšķernieks zinot savas tiesības var izvērtēt vai, kārtējais privātīpašnieks atkal nav sācis nodarboties ar visatļautību un var savlaicīgi to var novērst, ziņojot attiecīgām iestādēm.

Likums arī nosaka, ka ir jāparedz iespēja kājāmgājējiem piekļūt pludmalei un vietas automašīnu (transportlīdzekļu) stāvvietu ierīkošanai un ka celiņi nedrīkst atrasties tālāk par vienu kilometru cits no cita. Ja mums Latvijā ir 490 km jūras krasta garums, tad teorētiski vajadzētu būt vismaz 490 iespējām piekļūt pie jūras, turklāt atceroties, ka šādiem celiņiem būtu jānodrošina, piekļūšana jūrai sākot no invalīdiem un jaunām māmiņām, beidzot ar iespēju makšķerniekiem nogādāt laivu pie jūras, turklāt likums atļauj noteikt īpašuma tiesību aprobežojumu par labu sabiedrības iespējai piekļūt pludmalei arī bez nekustamā īpašuma īpašnieka piekrišanas.

Jūras un Baltijas līča piekrastē tauvas joslai tomēr ir sekundāra nozīme makšķerēšanai, jo retais realizē savas makšķerēšanas tiesības, kad ir „jūras augstākās bangas", tādēļ jāvadās galvenokārt no lietošanas ierobežojumiem (arī pašvaldības saistošiem noteikumiem), kas attiecas uz pludmali, kā arī jāatceras, ka privātīpašniekiem nav nekādas daļas gar pludmali, jo tas ir valsts īpašums.

Iekšējos ūdeņos tauvas joslas platums gar privāto ūdeņu krastiem ir 4 metri, gar pārējo ūdeņu krastiem 10 metru no vietas kur sākas normālā ūdenslīnija vai no krasta nogāžu augšmalas. Praktiski visos iekšējos ūdeņos ir arī aizsargjosla virszemes ūdensobjektos 10 metru platumā, tātad arī tauvas joslā, kur aizliegts būvēt un izvietot jebkādas ēkas un būves, tai skaitā nožogojumus (protams ir arī izņēmumi). Šeit arī noderētu makšķernieku redzīgā acs, lai savlaicīgi varētu identificēt tos privātīpašniekus, kuri ir vienlīdzīgāki pār citiem un atļaujas pārkāpt likumu, jo ir būvju kategorija, kuras var būvēt tauvas joslā, bet jebkura būve bez attiecīga projekta un saskaņošanas ir nelikumīga.

Tauvas josla pie ūdeņiem neeksistē tikai vienā gadījumā - ja privātie ūdeņi visā to platībā un tiem piegulošās sauszemes daļa pieder vienam un tam pašam īpašniekam un zvejas tiesības šajos ūdeņos nepieder valstij. Līdzko ezers pieder vismaz diviem īpašniekiem, tā nosakāma tauvas josla.

Saistībā ar tauvas joslu nevajadzētu jaukt zvejas tiesības (tieši izriet no īpašuma atrašanās vietas pie ūdeņiem) ar makšķerēšanas tiesībām. Ar makšķerēšanu bez īpašnieka papildu atļaujas, ievērojot normatīvos aktus, var nodarboties visos privātajos ūdeņos, kuros zvejas tiesības pieder valstij, kā arī privātajās upēs un to privātajā īpašumā esošajās daļās, kurās saskaņā ar makšķerēšanas noteikumiem nav aizliegta makšķerēšana. Privātajos ūdeņos maksa par īpašām atļaujām (licencēm) makšķerēšanas tiesību izmantošanai var tikt noteikta tikai tad, ja šajos ūdeņos tiek organizēta licencētā makšķerēšana.

Vienīgā vieta, kur nevar izmantot makšķerēšanas tiesības ir ezeri, kuri ir privātā īpašumā vai atrodas viena zemes īpašnieka zemes gabala robežās un kuros zvejas tiesības nepieder valstij. Pie šādiem ūdeņiem ir jābūt attiecīgām norādēm. Ja ir vēlēšanās makšķerēt šādos ezeros, ir jādabū atļauja no īpašnieka, ja ir vairāki īpašnieki, tad vismaz no viena īpašnieka un makšķerējam tā īpašnieka īpašuma pusē, kas deva atļauju.

Zvejniecības likumā noteikts, ka amatierzveja - makšķerēšana un zemūdens medības - tiek regulēta saskaņā ar makšķerēšanas noteikumiem un noteikumiem par licencētās amatierzvejas kārtību. Un Makšķerēšanas noteikumi tikai nostiprina makšķernieku tiesības bezmaksas izmantot Zvejniecības likumā noteikto tauvas joslu, respektīvi, tiek uzsvērts, ka īpašniekam ir ne tikai jāpacieš, ka viņu īpašumu izmanto citi, bet arī par to nevar prasīt samaksu.

Jāuzsver, ka tauvas joslas izveidošanas mērķis ir stingri noteikts un tauvas joslas bezmaksas lietošana bez iepriekšējas saskaņošanas ar zemes īpašnieku ir paredzēta:

1) kājāmgājējiem,

2) zivju resursu un ūdeņu uzraudzībai un izpētei,

3) robežapsardzībai,

4) vides aizsardzības, ugunsdrošības un glābšanas pasākumu veikšanai.

Pēc saskaņošanas ar zemes īpašnieku tauvas joslā ir atļauta:

1) laivu un kuģu piestāšana (izņemot zvejas uzraudzības dienesta laivas un kuģus, ja tie izmantoti, pildot dienesta pienākumus), to izkraušana un pagaidu uzglabāšana,

2) laivu un kuģu pārziemošana, būve un remonts,

3) zvejnieku apmetņu ierīkošana, atpūta, zvejas rīku žāvēšana un citas ar zveju saistītas darbības,

4) ūdenstūristu apmetņu ierīkošana.

Galvenā problēma daudzu privātīpašnieku uztverē ir neizpratne ar ko robežojas makšķerēšana, gar kuru viņiem nav nekādas daļas, no atpūtas, kuru viņi var cēlsirdīgi atļaut vai neatļaut. Likumdošanā nav noteikts ne makšķernieku skaits uz laukuma vienību tauvas joslā, ne uzturēšanās laiks tauvas joslā, ne arī pieļaujamās makšķerēšanas metodes tauvas joslā (grunts makšķerēšana, pludiņ makšķerēšana u.c.), ne arī makšķernieka ķermeņa stāvoklis (stāvus, sēdus, guļus vai citā pozā). Galvenais nosacījums ir tas, ka personai jāatbilst visiem „Makšķerēšanas noteikumos" minētiem kritērijiem un ar savu darbību jāveic zivju, vēžu un citu ūdens bezmugurkaulnieku ieguvi ar atļautiem makšķerēšanas, zemūdens medību un vēžošanas rīkiem.

Makšķernieka tiesības izmantot tauvas joslu beidzas tajā brīdī, kad tiek aizskartas īpašnieka tiesības un sabiedrības tiesības uz kvalitatīvu dzīves vidi, jo stigri tiek regulēta jebkura indivīda uzvešanās kārtība tauvas joslā nosakot tās izmantošanas mērķus, tāpat tiek aizliegta tās piegružošana un citas darbības (piem., skaļa trokšņošana vai lamāšanās utt.), kas pasliktina tās stāvokli, kā ugunskuru kurināšana, sauļošanās, laivu ielaišana un piestāšana (bet ne izkāpšana vai iekāpšana) un citas darbības, kuras nevar veikt bez saskaņošanas ar īpašnieku. Tāpat būvju īpašniekam, tādu, kā laivu piestātņu, laipas u.c. (arī nelikumīgu), kas atrodas tauvas joslā ir tiesības noteikt vai makšķernieki tās var izmantot vai nevar attiecīgi uzstādot norādi.

Makšķerniekam Latvijā normatīvo aktu līmenī ir garantētas tiesības realizēt savas makšķerēšanas tiesības pie ūdeņiem, bet reālajā dzīvē ir drusku savādāk. Ja katrs makšķernieks apzinātos savus pienākumus tauvas joslā un ar savām darbībām censtos pēc iespējas mazāk nodarīt morālās ciešanas privātīpašniekiem, kam pieder šī josla, tad makšķernieka atrašanās tauvas joslā būtu pašsaprotama. Bet vienlaicīgi izpratne par tauvas joslas izmantošanu privātīpašniekiem būtu jāskaidro pašiem makšķerniekiem un reģionālām makšķernieku organizācijām, lai beidzot privātīpašnieki, kuri uzskata, ka viņu „īpašums ir svēts un neaizskarams" zinātu savu vietu. Jo vairāk makšķernieku būs pie ūdeņiem, jo mazāka iespēja maluzvejniekiem (arī privātīpašniekiem) ir nodarboties ar savu nelikumīgo rūpalu.